Augstk Par Zemi

Eduarda Veidenbauma memoriālajā muzejā “Kalāči” Cēsu novada Liepas pagastā top jauna pastāvīgā ekspozīcija, kas ierosinās sarunai vairākas jaunas, līdz šim Veidenbauma dzīves un dzejas sakarā retāk skartas tēmas. Viena no tēmām, kas tajā tiks skarta, būs saruna par jauna cilvēka mentālo veselību - kā tikt galā ar trauksmaino pasaules uztveri, kā pārvarēt šķietamo neiederību sabiedrībā. Muzejs aizsācis arī projektu “Vairāk gaismas!”, kas tika atkāt 12. maijā Eiropas mentālās veselības nedēļas ietvaros un muzejpedagoģijas nodarbībās sarunājas ar jauniem cilvēkiem par viņu dzīves izjūtu. Projektā plānots iesaistīt psihoterapeitu, apmācīt pedagogus, rosināt mākslas akcijas. Darbs jau ir sācies - “Kalāčos” jau kopš pagājušā rudens jauni cilvēki tiekas, lai sarunātos par Eduarda Veidenbauma dzeju.  Ar muzejpedagoģes Baibas Rozes un zoom starpniecību tiekos ar četriem no projekta “Vairāk gaismas!” grupas dalībniekiem -  Angeliku Gabali, Lizeti Rudzīti, Karlīni Zaksu un Artūru Bieziņu - tieši viņa balsi jau dzirdējā

Šobrīd galerijā “Istaba” ir skatāma tēlnieka Ivara Miķelsona darbu izstāde “Pieskaries man…”. Uz laika ārdētiem dēļiem izstādīti durvju rokturi, kuros saskatīt var cilvēka ķermeņa aprises un arī raksturu. Mākslinieka radošajā dzīvē šobrīd aktuāls ir vēl kāds objekts, kas aicinās pieskarties – tas ir taktilais Brīvības pieminekļa modelis, kas, kā plānots, atradīsies pieminekļa pakājē un būs domāts vājredzīgiem cilvēkiem, lai viņi varētu gūt priekšstatu par Brīvības pieminekli un tā ciļņiem. Ar  galerijā  “Istaba” patlaban skatāmo Ivara Miķelsona izstādi iepazīstina galerijas vadītāja un māksliniece Linda Lūse. Viņai pievienojas mākslinieka Aivara Vīlipsona balss, kopā ar Ivaru Miķelsonu viņi ir cīņu biedri jau kopš "lietišķajiem", un sarunā Vīlipsons neslēpj, ka nav vēl aizmirsis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā sarīkoto iesvētību pazemojumus – viņš ir bijis jaunākajā kursā, Miķelsons – vecākajā. Daļa šī raidījuma ierakstu tapuši galerijā “Istaba”, izstādes “Pieskaries man … “ atklāšanā. Ārkārtīgi jaukā ga

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesores un politiķes Laimas Geikinas jaunākā grāmata  "Lūk, cilvēks! Ecce Homo. Praktiskā teoloģija". Grāmatas autore, teoloģe un politiķe Laima Geikina aplūko piemērus, kā kristīgā baznīca mūsdienās iesaistās dialogā ar sabiedrību, reaģējot un piedaloties sociālu un politisku problēmu risināšanā. Kādā veidā kristietības piedāvātie kopā būšanas un savstarpējas palīdzības modeļi var būt palīdzīgi pēcsekulārā sabiedrībā? Latvijā tikai nedaudziem akadēmiskās vides pārstāvjiem ir vēlēšanās un arī sekmīgi padodas paust savu viedokli plašākai sabiedrībai, un teoloģijas tēmas galīgi nav biežāk diskutēto vidū. Laima Geikina, pati būdama ne tikai pedagoģijas un teoloģijas doktore, bet arī kā politiķe iesaistās šajā dialogā. Tādejādi nupat iznākusī grāmata apvieno zinātnisku pētījumu ar viņas praktisko pieredzi, teologu atrasto jābūtību ar konkrētiem piemēriem, kā attiecīgā tēma tiek risināta Latvijā vai plašākā – Austrumeiropas kontekstā. Lai arī šobrīd lielākoties es

Liturģiskās tekstīlijas ir Latvijā līdz šim maz pētīta tēma. Šobrīd Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā skatāma izstāde "Rokdarbi liturģiskajās tekstilijās", kurā var iepazīst katoļu garīdznieku tērpus un citas baznīcā redzamās tekstilijas. Raidījumā garīdznieku tērpus un dievkalpojuma norisei nepieciešamos priekšmetus no tekstīliju vēstures puses palīdz izprast vēstures doktore Aija Jansone. Savukārt katoļu prāvests Viktors Naglis izskaidro atsevišķu liturģisko tekstīliju pielietojumu dievkalpojumā, kā arī stāsta par savu pieredzi, saglabājot, kolekcionējot, un izstādot viņa pārziņā esošās vērtības. Senie, Latvijas baznīcās lietotie liturģiskie tērpi un tekstilijas ir līdz šim maz izpētīta kultūrvēsturiska vērtība. Pa daļai tāpēc, ka šie tērpi ir attiecīgās baznīcas un draudzes īpašums, un līdz šim varbūt nepietiekami veicināta sadarbība, lai šīs vērtības atrādītu plašākai sabiedrībai. Taču iespējams, ka arī paši pētnieki līdz šim tā īsti nebija izpratuši šo tērpu saikni ar visdažādākajām vēstures jo

Raidījumā Augstāk par zemi šoreiz kara laika dienasgrāmata. Šīs dienasgrāmatas rakstīšana bija mēģinājums visu laiku nedomāt par karu. Bet sanāca…  Kopš pēdējās - Ziemassvētku laika Radio dienasgrāmatas izskanēšanas, es gandrīz ik dienas esmu nēsājusi “Baltu rotu” izgatavotu aproci ar vilka un kazas veidolu. Zīmējums noskatīts no Liepājas apkaimē atrasta 3. gadsimta kaklariņķa daļas, un mani fascinē un saista šis zīmējums. Un tas vispār ir tik interesanti – kā ik gadu, atkārtojot vienas un tās pašas gadskārtu dziesmas, ikreiz ir kāds motīvs, kas liek aizdomāties un ilgāku laiku nelaiž vaļā. Pagājušajos Ziemassvētkos tā bija gaismas atgriešanās rotaļa – vilks ķer kazu. Man īsti nav skaidrs, kāpēc tik poētiski to visu dziesmā aprakstīt, ja vilks - kaza uzmanās vai ne – viņu vienalga noķers un saplosīs. Bet rotaļnieku balsis skan līksmi, jo ir kāda gadiem pārbaudīta zināšana, ka gaisma vienmēr atgriežas. Tad jau iznāk, ka kaza ir stiprāka par vilku, un visu viņa zobu-nagu bruņojumu? Ir labi šai laikā sev uz ro

Mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena) šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Tirgot ūdeni upes malā". Venēcijas mākslas biennāles atklāšana gaidāma jau pavisam drīz – 23. aprīlī, šogad Latvijas paviljonu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Raidījumā Augstāk par zemi viesojamies tandēma Skuja Braden jaunajā darbnīcā, kuras plašākās telpas padarījušas iespējamu arī apjomīgo izstādes darbu tapšanu. Sarunas par mākslu un dzīvi, kas Skuja Braden gadījumā ir gandrīz viens un tas pats. Nodoms intervēt mākslinieces bija jau pēc Skuja Braden izstādes “Samsāra”, kas Dekoratīvi Lietišķās mākslas un dizaina muzejā bija skatāma pirms diviem gadiem. Toreiz ierasto lietu kārtību, izjauca pandēmijas apjukums, izstāde ‘Samsāra” mākslas vēsturē varētu ieiet arī kā pirmā izstāde Latvijā, kuras atklāšana notika tiešsaistē. Skuja Braden dzīvē pa šo laiku notikušas pārmaiņas, tandēms mākslā un arī dzīvē ir ticis pie jaunas darbnīcas

Kas grāmatai svarīgāks – teksts vai izskats? Jau 29. reizi Latvijas Grāmatizdevēju asociācija organizē grāmatu mākslas konkursu "Zelta ābele". Izstāde ar izvēlētajām 40 skaistākajām grāmatām apskatāma Rīgas Centrālajā bibliotēkā un tās filiālēs, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja stendā, kā arī apceļo Latviju. Raidījumā iepazīstinām ar dizaineri Ilzi Kalnbērziņu-Prā, “Zelta ābelei” nominētas divas viņas dizainētās grāmatas – Finna Skorderuda “Nemiers” un Elīnas Kokarēvičas “Rēgi”. Abu nominēto grāmatu izdevējs ir Valodu māja, kas nav gluži izdevniecība, drīzāk domubiedru grupa. Valodu mājas pamatnodarbe ir valodu kursi, bet sapņi tiecas līdz pat Valodu muzeja izveidei. Arī izdod Valodu māja izdod tikai tās grāmatas, kas viņiem ir personīgi, cilvēciski svarīgas, un to skaits gada laikā nav liels. Elīnas Kokarēvičas stāstu krājums “Rēgi” ir viņas pirmā grāmata. Autoru debijas grāmatas nereti iznāk uz slikta papīra, kādas budžeta izdevumu sērijas ietvaros. Ar “Rēgiem” viss ir gluži citādi. Iesieta kā grezns alb

Ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un aktīvists Serhijs Žadans nupat nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Tamāra Horiha Zerņa par savu pirmo romānu “Meitiņa” saņēmusi T. Ševčenko prēmiju. Saruna ar ukraiņu literatūras, tai skaitā minēto autoru, tulkotājiem – Māru Poļakovu un Māri Salēju. 5. martā Polijas Zinātņu akadēmijas  Literatūras komiteja nominēja ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju un aktīvistu Serhiju Žadanu Nobela prēmijai literatūrā. Ukrainietes Tamāras Horihas Zerņas debijas romāns “Meitiņa” jau saņēmis nozīmīgāko Ukrainas literāro balvu — BBC Ukrainas redakcijas prēmiju „Gada grāmata” un šobrīd tiek uzskatīts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā, taču burtiski nupat, 9. martā, ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā. Pateicoties tulkotājai Mārai Poļakovai abi minētie autori lasāmi latviski: Tamāras Horihas Zerņas “Meitiņas” tulkojums latviski lasošos satricināj

Šobrīd Dundagas pilī skatāma vērienīga Zentas Loginas un Elīzes Atāres gobelēnu izstāde “Rozā raķete”. Abas māsas, dzimušas pagājušā gadsimta sākumā, vēstures griežos pieņēma lēmumu necensties iekļauties padomju mākslas kontekstā, maizi nopelnot lietišķās mākslas jomā, bet Blaumaņielas dzīvoklī Rīgā radot savu noslēgtu radoša darba pasauli. Komunālā dzīvokļa istabā tapušie gobelēni ar kosmosa tēmas vērienu kļuva par atklājumu leģendārajā 1987. gada izstādē Sv. Pētera baznīcā. Šobrīd Zentas Loginas darbu glabāšanu uzņēmies mākslas centrs "Zuzeum", taps arī monogrāfija par vēl nepietiekami izzinātajām māksliniecēm. Par visu plašāk raidījumā Augstāk par zemi stāsta izstādes “Rozā raķete” kuratore, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa. Ieva Kalniņa ir monogrāfijas par mākslinieku Visvaldi Ziediņu autore, sagatavojusi izdošanai dzejnieces Ināras Kaijas Eglītes pirmo un pēdējo dzejas krājumu, pētījusi Andra Grīnberga performances. Zentas Loginas un Elīzes Atāres gobelēni izvietoti Dundagas pils dažādās vietās. Gaitenī

Ar dziesminieci Ievu Akurāteri saruna par dziesmām, kuru vēsturiskais, politiskais vai sabiedriskais konteksts gadu desmitu laikā izmainījies, bet dziesmas dzīvais kodols turpina tracināt un apskaidrot. Kā iemesls sarunai kalpoja arī Valmieras teātrī topošā izrāde par leģendāro 1985. gada grupas "Pērkons" koncertu Ogres estrādē un tam sekojošajiem notikumiem, kas tika atspoguļoti Jura Podnieka filmā "Vai viegli būt jaunam?". Sazināmies arī ar izrādes dramaturģi Anci Muižnieci un režisoru Jāni Znotiņu. Bet vispirms saruna ar Ievu Akurāteri. Režisoru Jāni Znotiņu, dramaturģi Anci Muižnieci sazvanām Valmieras teātrī, pārtraukumā starp mēģinājumiem. Izrādes “Mēs, roks, sekss un PSRS” pirmizrāde teātra Apaļajā zālē plānota 15. martā. Izrādes anotācijā nedaudz tiek atklāts sižets: “Trīs draugi – septiņpadsmitgadīgie Andrejs, Vizma un Uģis (šai izrādē tie būs aktieri  Eduards Johansons, Klinta Reinholde, Sandis Runge) klausās “Pērkona” mūziku. Viņu alkas pēc neatkarības no vecāku un iepriekšējo paaudžu uzskatiem u

No  3. līdz 8. martam Rīgā notiks Starptautiskais dokumentālo filmu festivāls "Artdocfest/Riga". 5. martā festivāla konkursa “Baltijas fokuss” programmā notiks jaunās ukraiņu režisores Alīnas Gorlovas 2020. gada filmas “Šis lietus nekad nebeigsies” Latvijas pirmizrāde. Filmas nosaukumā minēts “lietus”, taču stāsts ir par karu. Tās galvenais varonis Andrejs Suleimans dzimis kurda un ukrainietes ģimenē, bērnībā bija spiests pamest vienu savu dzimteni kara dēļ, pāris gadus vēlāk karadarbība aizsākās arī Ukrainā. Karš noteicis Andreja dzīvi, un savdabīgā veidā pārtapis par viņa profesijā, viņš strādā Sarkanajā Krustā, palīdz iedzīvotājiem kara skartajos reģionos. Raidījumā telefonsaruna ar filmas režisori Alīnu Gorlovu. Filma “Šis lietus nekad nebeigsies” ir Ukrainas, Vācijas un Latvijas kopražojums, no Latvijas puses filmas tapšanā iesaistījušies "Avantis" producente Ilona Bičevska, filmas mūziku komponējis Goran Gora. Ar viņiem saruna Radio studijā. Alīna Gorlova stāsta par Andreju Suleimanu, kurā apvien

Latviski iztulkoti un grāmatā iznākuši “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra”.  Grāmatu sāka tulkot filozofs Ansis Zunde, viņš grāmatai uzrakstījis arī ievadu, kurā uzskaita gan budisma saistības ar Latviju krāšņus piemērus, gan samēro budisma tekstos paustās atziņas ar Rietumu filozofu darbiem. Tulkojumu rediģējusi un komentējusi sinoloģe Agita Baltgalve. Grāmatu “Mahajānas budistu teksti. Sirds sūtra. Dimanta sūtra. Altāra sūtra” izdevusi biedrība “Intelekts” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu. Biedrība “Intelekts” pastāv un ar grāmatu izdošanu nodarbojas jau kopš pagājušā gadsimta 90.gadiem. Kādi jautājumi ir biedrības pašreizējā interešu lokā, var izsekot tās Facebook lapā. Ir iespaids, ka biedrības vēlme ir padarīt ar filozofiju saistītus tekstus pielietojamākus – diskutēt tos pašiem, tukot un veicināt apspriešanu sabiedrībā. Nupat iznākušo budistu tekstu tulkošana ir bijusi filozofa Anša Zundes ierosme. Diezgan drosmīgs solis, jo teksti pieder gauži atšķirīgai domāš

Liepājas muzejā šobrīd skatāma Ikonogrāfu biedrības autoru izstāde. Viena no biedrības māksliniecēm ik nedēļu Sv. Alberta baznīcas telpās Rīgā vada ikonu rakstīšanas darbnīcu. Vai ikonu var uzzīmēt jebkurš? Kas ir apgrieztā perspektīva un gleznošana ar gaismu? Cik daudz ikonu mākslinieks kanonā drīkst ielikt no sava laika un pieredzes? Šos jautājumus raidījumā Augstāk par zemi uzdodam Ikonogrāfu biedrības māksliniecēm Annai Zandbergai-Šenkei un Evijai Rudzītei, Ņinai Skangalei-Začestai. Ja vēlaties vairāk uzzināt par pašu Ikonogrāfijas biedrību, tai ir savs profils sociālajā tīklā Facebook, noderīga varētu būt arī mājas lapa icons.lv. Tur atrodamas gan biedrības mākslinieču vizītkartes, gan arī garš biedrības veidoto ikonu izstāžu saraksts, tajā ir gan acīmredzami garīgas ievirzes izstādes baznīcās, gan arī ar mākslu saistītās vietās – mākslas galerijās, muzejos, izstāžu zālēs. Ikonogrāfu biedrība dibināta 2012. gadā, tajā apvienojās mākslinieces, kuras tolaik absolvēja Latvijas Kristīgās akadēmijas Bībele

Iznācis poļu dzejnieka, esejista un atdzejotāja, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša atdzejas krājums “Dāvana”. Krājums, viens no apjomīgākajiem izdevniecības “Neputns” bilingvālajā dzejas samta sērijā, Ingmāras Balodes sakārtojumā ietver Hermaņa Marģera Majevska, Ulža Bērziņa, Māra Salēja atdzejojumus, rādot Česlava Miloša domu ienākšanu latviešu valodā dažādos Latvijas vēstures posmos. Saruna ar Ingmāru Balodi un Māri Salēju. “Dāvana” – tā dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode latviskojusi Česlava Miloša, poļu dzejnieka, literatūrkritiķa, valodnieka, Kalifornijas Universitātes slāvu literatūras profesora un Nobela prēmijas laureāta dzejoļa nosaukumu, un šis nosaukums dots arī visam krājumam. Krājumu “Dāvana” noslēdz šis pats dzejolis, taču jau Ulža Bērziņa atdzejojumā un ar nosaukumu “Balva”. Kas ir tas būtiskākais, kas raksturotu Česlava Miloša personību, kas par viņu jāpasaka vispirms? Šķiet, viņš ir laika liecinieks. Savā 93 gadus ilgušajā mūžā, kas aizsākās vēl pirms Pirmā pasaules kara un nosl

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdevis tā fondos glabātās "Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas. 1941–1946". Ādolfs Karnups ilgus gadus pabija Valsts Vēsturiskā muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja amatā, dienasgrāmatā aprakstītais vēstures juku periods stāsta par muzejnieku centieniem piemēroties varas maiņām, arī pašaizliedzīgu risku, kara jukās glābjot vērtīgus muzeja priekšmetus. Dienasgrāmatu publiskošana ir gan piemineklis muzejnieka personībai, gan arī pamatīgs ķieģelis vēl neuzrakstītās Latvijas muzeju vēstures ēkā. Savā ziņā simboliski, ka ar grāmatu iepazīstina Sanita Kalna, muzeja patreizējā Etnogrāfijas nodaļas vadītāja, un arī grāmatas komentāru autore. Sarunā ar Sanitu Kalnu, taču jo īpaši – ar Arni Radiņu, muzeja direktoru un arī grāmatas pēcvārda autoru, stāstot par muzejinieku Ādolfu Karnupu un notikumiem muzeju vidē II Pasaules kara laikā, atkārtojas vārds “mēs”, tā sasaistot 1924. gadā dibināto Valsts Vēsturisko muzeju ar mūsdienām. Līdz šim Ādolfa Karnupa dienasgrāmatas arī glabājušās ir

Šobrīd Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrElpa” un Gētes institūta Rīgā kopīgi finansētajā projektā “Jauno maiņa” savus pirmos patstāvīgos darbus pēc Kultūras akadēmijas absolvēšanas atrāda jaunie režisori un horeogrāfi. Kopumā tapušas vai vēl taps astoņas izrādes – Valmieras Drāmas teātrī, Rēzeknes teātrī “Joriks”, Ģertrūdes ielas teātrī un „Dirty Deal Teatro”. Projekta “Jauno maiņa” mērķis, skatuves mākslai traģiskajā laikā, kad teātri nespēj pat izrādīt gatavās repertuāra izrādes, kur no vēl ļauties eksperimentiem, tomēr dot iespēju arī jaunajiem. Raidījumā Augstāk par zemi vēlamies nevis izcelt konkrētu izrādi, bet drīzāk ļaut nojaust procesu kopumā. Kāds viņš ir – jauns cilvēks pēc augstskolas beigšanas? Kādas ir viņa ieceres, un arī varēšana parādīt tās uz skatuves? Sarunbiedre šai raidījumā ir pagājušā gadā Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra režijas mākslas bakalaura programmas absolvente Elīza Dombrovska, viņa arī spēlē „Dirty Deal Teatro” repertuārā esošajā izrādē “Saule r

Politiķe Sandra Kalniete pagājušā gadsimta deviņdesmitajos loloja ieceri uzrakstīt dižpārdokli sieviešromānu. Kas no tā sanāca? Par nupat iznākušo, sievietes acīm skatīto 20. gadsimta vēsture liecību Sandras Kalnietes romānā “Tev būs četri vīri” stāsta raidījumā Augstāk par zemi. Kas ir Sandra Kalniete, liekas, īpaši nav skaidro. Šobrīd – Eiropas Parlamenta deputāte, Atmodas gados – Tautas frontes valdes priekšsēdētāja vietniece. Paralēli politiķes darbam Sandra Kalniete raksta arī grāmatas. Vairums no tām ir dokumentālā proza – notikumu epicentrā pabijušā atmiņas par Atmodas gadiem, grāmata, kas gan tepat Latvijā, bet jo īpaši ārzemniekiem caur personisku stāstu  skaidroja Latvijas sarežģītās vēstures lappuses – dzimtas atmiņu stāsts “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” joprojām ir viena no visvairāk tulkotajām un atkārtoti izdotajām  neatkarīgajā Latvijā tapušajām grāmatām. Negaidīts sānsolis bija Sandras Kalnietes grāmata par ēdieniem, un es teiktu, ka pārsteigums ir arī nupat iznākušais romāns “Tev būs č

Vēsturiskie romāni un filmas saasinājuši interesi par dzimtas pētniecību, to veicina arī arhīvu dokumentu arvien lielāka pieejamība internetā. Kā orientēties internetā pieejamajos resursos, kur meklēt senas kartes, lai atrastu dokumentos minēto māju vietas, kā salasīt baznīcgrāmatu ierakstus vācu un krievu valodā? Publiski pieejamos kursos to māca pētniece ar pieredzi Agnese Lūse. Pēdējo gadu laikā interese par savas dzimtas vēstures pētniecību pieaugusi. Ja meklējam skaidrojumu, to veicinājusi gan Latvijas valsts simtgade, ar tās vēstures rakstīšanu saistītie projekti gan kino, gan 20. gadsimta vēstures romāni. Savs nopelns ir arī modernajām tehnoloģijām – daudzi arhīvu dokumenti tagad publiskoti internetā, jo īpaši pandēmijas laikā ir pieeja arī datu bāzēm, kuras citkārt sargā autortiesības. Tomēr vēl ir daudzi, kurus ķerties klāt savas dzimtas vēsturei attur jautājums – ar ko sākt? “Dzimtas vēsture – ar ko sākt? “ – tieši tā saucās Cēsu Vēstures un mākslas muzeja pagājušajā gadā izveidotā tiešsaistes pro

Pandēmijas laikā par iekšēju nepieciešamību kļuvis gadu noslēgt ar kārtējo dienasgrāmatu. Tajā pārdomas, par to, kas paliek ārpus raidījumiem. Nedēļas dienas šai dienasgrāmatā būs nosacītas, tās drīzāk iezīmēs pārdomu tēmas vai sajūtu gadalaikus gada garumā. Viens no Jaunajiem gadiem, kas atmiņā palicis visspilgtāk, bija pirms gadiem divdesmit, sagaidīts Vestienā pie Kāla ezera. Jaungada naktī viss kā parasti -  ērverģēlības, izdarības, jautra ballīte. Toties 1. janvāra diena pārsteidza ar neticami dāsnu sauli. Gājām pār aizsalušu ezeru, baltas klajums likās tik bezgalīgs, sniegs vizuļoja tik spoži, ka pazuda visas domas, atmiņas, laika izjūta. Vaigi dega no sala un saules, un visa pasaule bija kā vilinoša, mirdzoša, balta lapa, pār kuru, sniegā ik pa brīžam iegrimdami, sasaukdamies kūņojās nevis burti, bet cilvēki. Tie bijām mēs – visi kopā, es un mani draugi, joprojām ceļā, izbaudot ballītes radīto solidaritāti. Absolūtas laimes mirkļi mēdz atkārtoties sapņos – sajūta, ka lido augstāk par zemi, sajūta, kad

Stāsts par etniskās kultūras centra “Suiti” izdotajām grāmatām. Jaunākā sērijas “Suitu novada mantojums” grāmata “Suit stāst”, kā arī pagājušajā gadā izdotie jūrkalnieša Jāņa Priedoliņa stāsti, ierunāti audio formātā un pieejami internetā.