Divas Puslodes

Notikumus komentē žurnālists Frederiks Ozols, "German Marshall Fund of the United States" vecākā pētniece Kristīne Bērziņa, RSU profesore, Komunikācijas fakultātes dekāne Anda Rožukalne.   Naftas tirgus krīze Pagājušajā nedēļā OPEC+ valstu grupa vienojās par naftas ieguves apjomu samazināšanu par apmēram 10%, tā mēģinot bremzēt straujo jēlnaftas cenu lejupslīdi. Pašreizējo kritumu sākotnēji izraisīja cenu karš starp Krieviju un Saūda Arābiju, taču tā efektu daudzkārt pastiprināja ar pandēmiju saistīto ierobežojumu izraisītais pieprasījuma samazinājums pasaules tirgū. Attiecīgi, OPEC+ pūliņiem pagaidām nav gaidītā efekta, un pirmdiena, 20. aprīlis, kļuva par īstu „melno dienu” naftas tirgū, kad West Texas Intermediate jeb WTI markas jēlnaftas garantēto nākotnes tirdzniecības līgumu jeb t.s. fjūčeru cena maijam Ņujorkas Tirdzniecības biržā pirmo reizi vēsturē nokritās zem nulles atzīmes un turpināja šo kritienu līdz pat atzīmei –37 dolāri 63 centi par barelu. Dienas beigās cena gan atkal bija būtiski pakāpus

Notikumus pasaulē komentē politologs, vēstures doktors Ojārs Skudra un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Kas ir diktatūra? Diktatora jēdzienu sastopam jau antīkajā pasaulē, kur Romas republikā dictator – burtiski tulkojot, „pavēlētājs” – bija vadonis uz noteiktu laiku ar ārkārtas pilnvarām; lielākoties – iecelts karavadonis. Diktatora jēdziens atgriezās apritē 19. gs., kad par diktatoriem sevi titulēja arī vairāki tā laika nacionāli-revolucionāro kustību līderi, taču līdz ar 19. gs. nogali, veidojoties izpratnei par moderno demokrātiju, diktatūra arvien noteiktāk iezīmējās kā tās pretmets. Par diktatūru tradicionāli dēvē politisko iekārtu, kurā vara koncentrēta vienas personas vai šauras elites grupas rokās, pie tam iztrūkst demokrātisks šo varas nesēju nomaiņas, respektīvi – sabiedrības kontroles mehānisms pār politisko vadību. Šāda vara parasti nav savienojama ar reālu daudzpartiju sistēmu un pilnvērtīgām pilsoniskām brīvībām, tomēr tās pastāvēšanas priekšnoteikumus ir lielākās sabiedrības daļas ga

Notikumus komentē: par Japānu -  Daiki Horiguchi - japānis, kurš runā latviski, par Itāliju - Ieva Rimdzus, par Franciju - Asnāte Sīmane, par Lielbritāniju - Londonā dzīvojoša juriste Inese Ejugbo, par ASV - Mārtiņš Roze, kurš dzīvo Ņūdzersijā, strādā Ņujorkas Mount Sinai slimnīcā IT nozarē, par Zviedriju - Dace Vinklere, kura dzīvo Stokholmā, strādā ar Zviedrijas radio simfonisko orķestri, par Baltkrieviju - Edgars Voļskis un par Krieviju - Maskavas latvietis Andris Lielais. Pasaule un pandēmija Mazāk nekā nedēļa pagājusi, kopš konstatēto ar koronavīrusu inficēto skaits pasaulē pārsniedza iezīmīgo miljona robežu, bet vakar, 8. aprīlī, tas pakāpās pāri pusotra miljona robežai. Infekcijas upuru skaits, ar vairāk nekā 6000 pagājušajā diennaktī, pārsniedzis 88 000. Rekordliels infekcijas nāves gadījumu skaits tika fiksēts Lielbritānijā, Beļģijā un Savienoto Valstu Ņujorkas štatā. Par straujāko diennakts inficēšanās gadījumu pieaugumu ziņo no Singapūras, lai gan proporcionāli šīs pilsētvalsts iedzīvotāju skaita

Notikumus attālināti komentē RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns, profesors Andris Sprūds. Patriarha pavasaris Iespējams, kopš pagājušās pirmdienas Eiropas Savienībā – pirmo reizi tās vēsturē – ir radusies pilnvērtīga diktatūra. 30. martā Ungārijas parlaments ar pārliecinošu, valdošās partijas "Fidesz" nodrošinātu balsu vairākumu pieņēma „Pretkoronavīrusa aizsardzības likumu”, kas piešķir valdībai bezprecedenta ārkārtas pilnvaras. Parlaments faktiski ir attiecies no savas likumdevēja lomas, ļaujot premjerministram Viktoram Orbānam pieņemt lēmumus ar likuma spēku bez parlamenta apstiprinājuma. Tas attiecas arī uz šī ārkārtas stāvokļa pagarināšanu, kurai līdz šim ik 15 dienas bija nepieciešams parlamenta apstiprinājums. Tagad valdība, respektīvi, Orbāns pats var izlemt, cik ilgi viņš vadīs Ungāriju kā faktisks diktators. Ņemot vērā līdzšinējo varas praksi Ungārijā, kas jau likusi to nodēvēt par „neliberālu demokrātiju”, „elektorālu autokrātiju” vai „autoritārismu ar konkurences elementiem”, tiek paustas baž

Studijā notikumus komentē Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Māris Andžāns, Latvijas universitātes asociētais profesors Daunis Auers un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. Vai recesija? Vērtības kritums par 9,5%, kuru Savienoto Valstu akciju tirgus piedzīvoja 12. martā, ir straujākais, kāds piedzīvots kopš t.s. Melnās pirmdienas 1987. gadā. Vēsturē ir bijuši vien daži gadījumi, kad šāda vērtspapīru cenu lejupslīde nav bijusi ekonomiskās recesijas priekšvēstnesis. Tāpēc ekspertu izteiktās prognozes pēdējo nedēļu laikā kļuvušas arvien pesimistiskākas, un nu jau vairākas dienas diskusija vairs nenotiek par to, vai pandēmija ir izraisījusi globālu recesiju, bet gan – cik ilga tā varētu būt un cik strauji varētu notikt pēckrīzes atlabšana. Kompānijas "Bloomberg" ekonomikas modelēšanas resurss, kas matemātiski sastata objektīvus situācijas rādītājus, uzrāda 52% recesijas varbūtību, kas ir augstākais rādītājs kopš 2009. gada. Vīrusa uzbrukums nācis īsti nelaikā, kad pasaules ekonomiku negatīvi iespaido

Telefonintervijās notikumus komentē Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers, laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš. ­Pandēmija un nacionālās valdības Otrdien izdevums "The Economist" pasaules valdību centienus palēnināt koronavīrusa pandēmijas izplatīšanos iesāka ar šādu psiholoģiski iekrāsotu pasāžu, citēju: No piecām domājamajām bēdu pārdzīvošanas stadijām cilvēces reakcija uz COVID-19 pandēmiju šķita iestrēgusi pirmajās trijās, proti: noliegums („ar mums tas nenotiks”), dusmas („pie tā vainīgas citas valstis, ne mūsu valdība”) un kaulēšanās („ja mēs drusku mainīsim savus paradumus, mums tas ies secen”). Pirmdiena, 16. marts, domājams, ir diena, kad izkūpēja pēdējās cerības uz šīm pielāgošanās stratēģijām. Lielākā daļa pasaules pārgāja nākamajā stadijā – depresijā; drūmajā atskārtā, ka miljardu dzīve tiks pamatīgi sagandēta uz nedēļām, varbūt mēnešiem; ka, pirms tas viss būs galā, daudzi mirs, un ka iespaids uz ekonomiku būs graujošs. Pieminēt

Notikumus pasaulē studijā komentē "TvNet" žurnālists Jānis Vingris un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Telefonintervijās: Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers un RSU Eiropas studiju fakultātes dekāns Andris Sprūds. Pandēmija Vakar ANO Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Adhanoms nāca klajā ar paziņojumu, ka koronavīrusa COVID-19 izplatība uzskatāma par pandēmiju. Saskaņā ar organizācijas 11. marta datiem saslimušo skaits pasaulē pārsniedz 118 000, slimība reģistrēta vismaz 113 valstīs un teritorijās. Joprojām lielākais ir saslimušo skaits pandēmijas izcelsmes valstī Ķīnā, taču uz nepilnu 81 000 saslimušo tur vakar reģistrēts tikai 31 jauns inficēšanās gadījums, kas ļauj spriest, ka Ķīnā vīrusa izplatību praktiski izdevies apturēt. Daudz satraucošāka ir situācija Eiropā, kura kopš marta sākuma kļuvusi par pandēmijas vissmagāk skarto pasaules reģionu ārpus Ķīnas. Itālijā saslimušo skaits diennakts laikā pieaudzis vairāk nekā par piektdaļu, pārsniedz

Studijā notikumus komentē RSU asoc.profesors, TV3 žurnālists Edijs Bošs un "Providus" pētniece Agnese Lāce. Superotrdiena Tā sauktās Superotrdienas Savienoto Valstu prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas praksē ieviesās pagājušā gadsimta 80. gados, un to pamatā ir atsevišķu štatu centieni gūt lielāku ietekmi prezidenta kandidātu izvirzīšanas procesā. Štati, kuros priekšvēlēšanas notiek vispirms, neizbēgami ietekmē vēlētāju izvēli pārējos štatos, attiecīgi iezīmējās tendence rīkot priekšvēlēšanas pēc iespējas agrāk. Gan Demokrātu, gan Republikāņu partijas vadība, savukārt, centusies pretdarboties šai tendencei, nosakot vēlākus priekšvēlēšanu sākuma datumus. Superotrdiena, attiecīgi, ir pirmā otrdiena, kad štatu partijas organizācijām nav ierobežojumu priekšvēlēšanu rīkošanai, un kurā tad tās tiek rīkotas salīdzinoši lielā skaitā štatu. Šīgada priekšvēlēšanām noteikti līdz šim striktākie grafika ierobežojumi, kad februārī tās tika atļautas tikai četros štatos, savukārt Superotrdienā, kas šogad iekrita 3. martā, p

Studijā notikumus komentē Tuvo Austrumu politikas eksperts, TvNet žurnālists Toms Rātfelders. Irāna – vēlēšanas ar vīrusa piedalīšanos Piektdien notikusī Irānas likumdevēja – Islāma Konsultatīvās asamblejas – vēlēšanu pirmā kārta nesa prognozējamu uzvaru konservatīvajiem spēkiem, kuri grupējas ap augstāko garīgo līderi ajatollu Alī Hāmenēji un Islāma Revolucionāro gvardi. Īpašs orgāns – Konstitūcijas sargu padome – liedza dalību vēlēšanās vairāk nekā 7000 no 14 000 kandidātu, konsekventi atsijājot teju visus liberālāk orientētos. Attiecīgi, no šajā kārtā sadalītās 241 vietas 191 tikusi stingrās līnijas piekritējiem, kamēr t.s. reformistiem, kuri dominēja iepriekšējā asamblejas sastāvā, tikai 16 vietas, pārējās ieņēmuši neatkarīgie kandidāti. Tiek lēsts, ka no 295 asamblejas deputātiem vismaz 220 būs konservatīvi vai radikāli konservatīvi noskaņoti. Šādi valdošais režīms mēģina konsolidēt varu, kuru apdraud daļas sabiedrības neapmierinātība ar sociālekonomisko stāvokli, kas pēdējos mēnešos izpaudusies masu p

Studijā notikumus komentē žurnāliste Ina Strazdiņa un politologs Ojārs Skudra. Eiropas Padomes īpašā apspriede Dārgie kolēģi, [..] ir pienācis laiks panākt vienošanos mūsu līmenī par Daudzgadu finanšu ietvaru. Katra novilcināšana radīs nopietnas praktiskas un politiskas problēmas un apdraudēs esošo programmu un politiku turpināšanu, kā arī jaunu ieviešanu. Es visnotaļ apzinos, ka šīs sarunas ir vienas no sarežģītākajām, kādas mūs sagaida. Bet es esmu arī pārliecināts, ka ar veselo saprātu un apņēmību mēs varam panākt vienošanos, kura nāks par labu visiem eiropiešiem. Tā raksta Eiropadomes priekšsēdētājs Šarls Mišels, aicinādams Eiropas Savienības valdību vadītājus – uz šodienas īpašo sanāksmi par Eiropas daudzgadu budžetu. Tagad, kad Lielbritānija galu galā ir sekmīgi izstājusies, beidzot ir skaidrība par potenciālajām budžeta aprisēm. Eiroparlamenta deputāti daudzgadu budžeta jautājumus cita starpā apsprieda pēdējā plenārsesijā pagājušajā nedēļā. Uzstājoties šajās debatēs, Eiropas Komisijas prezidente

Notikumus studijā komentē Latvijas Ārpolitikas institūta izpilddirektors, RSU lektors Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Telefonintervijā Maskavas latvietis Andris Lielais.   Vēlēšanu rezultāti Īrijas Republikā 8. februārī notikušās Īrijas Republikas parlamenta vēlēšanas nesa negaidītus panākumus kreisi centriskajai opozīcijas partijai "Sinn Féin". Partija saņēma 24,5% vēlētāju balsu, apsteidzot savus nozīmīgākos konkurentus – līdzšinējā premjerministra Leo Varadkara vadīto liberālkonservatīvo partiju "Fine Gael" un lielāko opozīcijas partiju, centrisko "Fianna Fáil". Panākumu pamatā ir neapmierinātība ar līdzšinējo taupības politiku, mitekļu dārdzību, veselības aprūpes un citu sociālo pakalpojumu nepietiekamu pieejamību, ko sabiedrības acīs nespēj kompensēt Varadkara valdības sekmīgā ārpolitika breksita procesā. "Sinn Féin" sola kreisāku politiku ar plašām sociālajām programmām. "Sinn Féin" priekšvēlēšanu taktika, izvirzot samērā mazu kandidātu skaitu vēlēšanu apgabalos

Aiova un Kapitolija Dienvidu spārns – 3. un 4. februāris Šonedēļ Savienotās Valstis nepārprotami ir pasaules uzmanības centrā, ciktāl katra no aizvadītajām nedēļas dienām nesusi Amerikas un līdz ar to arī visas pasaules turpmākajai politiskajai attīstībai nozīmīgu notikumu. Pirmdien, 3. februārī notika priekšvēlēšanu sapulces Aiovas štatā. Atšķirībā no vairuma citu Savienoto Valstu štatu, Aiovā partiju kandidātus nākamajām prezidenta vēlēšanām izraugās nevis reģistrēto vēlētāju balsojumā, bet slēgtās partijas biedru un atbalstītāju sapulcēs, angliski sauktās par "caucus". Priekšvēlēšanu sapulces Aiovā tradicionāli iesāk partiju kandidātu sacensību Savienoto Valstu štatos un, kā tiek uzsvērts, uzdod toni visai turpmākajai priekšvēlēšanu kampaņai. Ja republikāņu priekšvēlēšanu sapulču rezultāti bija absolūti prognozējami un izvirzīja par kandidātu esošo prezidentu Donaldu Trampu, tad Demokrātu partijas sapulces radīja intrigu, kas joprojām nav atrisinājusies. Šobrīd, kad saņemti apmēram 97% priekšvēlēšanu sap

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un politologs Ojārs Skudra, no Briseles stāsta - Eduards Liniņš. Atvadas no Lielbritānijas Tas nu ir noticis. Vakar vakarā apmēram pusseptiņos pēc Briseles laika Eiropas Parlaments ar 621 balsi par, 49 balsīm pret un 13 deputātiem atturoties apstiprināja vienošanos par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Līdz ar to ir noslēdzies process, kuru iesāka 2016. gada 23. jūnijā Lielbritānijā notikušais referendums par izstāšanos, un kas ieguvis vispārzināmo apzīmējumu breksits. Līdz ar 31. janvāra pēdējo sekundi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pārstās būt Eiropas Savienības sastāvdaļa. Vakardienas debatēs pirms balsojuma daudzi runātāji pateicās saviem aizejošajiem kolēģiem, visiem britu politiķiem un britu nācijai par teju pusgadsimta laikā doto pienesumu savienības veidošanā un attīstīšanā. Daudzi citi pauda pārmetumus britu politiskās elites un arī mediju bezatbildībai, veicinot sabiedrībā antieir

Studijā notikumus komentē bijušais Saeimas deputāts, ārsts Hosams Abu Meri un Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Gints Amoliņš. Šiītu un sunnītu pretstāve Lielā šķelšanās, kuras rezultātā islāms sadalījās šiītu un sunnītu novirzienos, notika jau šīs reliģijas rītausmā - Mūsu ēras 7.gadsimtā, vien dažas desmitgades pēc pravieša Muhameda nāves. Tās pirmcēlonis bija varas cīņa starp pravieša Muhameda pēcnācējiem un konkurējošajiem klaniem milzīgajā teritorijā, kuru sev šai laikā pakļāva islamticīgie arābu karotāji. Gadsimtu gaitā par sunnītisma galveno balstu kļuva Persija, savukārt sunnītu apdzīvotās teritorijas Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā nonāca turku Osmaņu impērijas sastāvā, un Osmaņu sultāni kopš 16. gs. bija arī sunnītu kalifi. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma Pirmā pasaules kara rezultātā šķita, ka islāma reliģija zaudē idejiskajā konkurencē ar arābu nacionālismu, sekulārismu un sociālistiskām tendencēm, un gadsimtiem senās pretrunas islāma iekšienē tiks piemirstas, vienojoties cīņā pret šie

Studijā notikumus komentē laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks. Varas pārbīde Krievijā „Kā zibens no skaidrām debesīm,” – tā vakar notikušo Krievijas varas augstākajā ešelonā raksturo vairums novērotāju. Pat daudziem ministriem, kuri vakar pēcpusdienā ieradās Kremlī uz kabineta sēdi ar prezidenta Putina piedalīšanos, pilnīgi negaidīts nāca premjerministra Dmitrija Medvedeva paziņojums par valdības demisiju. Šis valdības galvas solis sekoja dažas stundas pēc prezidenta Putina ikgadējās uzrunas Krievijas Federālajai Sapulcei – abām Valsts Domes palātām. Tajā Putins anonsēja būtiskas izmaiņas konstitūcijā, kas būtu apstiprināmas referendumā. Galvenais ierosinājums skar valdības apstiprināšanas kārtību, šai ziņā būtiski palielinot parlamenta lomu uz prezidenta rēķina. Ja līdz šim Valsts Domes funkcijas aprobežojās ar saskaņojuma balsojumu prezidenta ieceltajam premjeram, tad pēc rosinātajām izmaiņām Dome ne tikai apstiprinātu prezidenta nominēto premje

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka un portāla "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders, telefonintervijās - Nacionālās Aizsardzības akadēmijas drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošais pētnieks Toms Rostoks un RSU pasniedzējs Māris Andžāns. Savienoto Valstu un Irānas attiecību saasinājums Savas dzīves laikā ģenerālmajors Kasems Soleimani tika minēts kā otrs ietekmīgākais cilvēks Irānā. Savukārt, ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes amatvīrs Džons Magvairs vēl 2013. gada intervijā "The New Yorker" nodēvējis viņu par „neapšaubāmi visietekmīgāko slepenā dienesta komandieri Tuvajos Austrumos”. Kopš 90. gadu beigām ģenerālmajors Soleimani komandēja militāro organizāciju „Kudsas spēki” – apmēram divīzijas lieluma Irānas Islāma revolucionārās gvardes struktūru, kura specializējās nekonvencionālu militāro un izlūkošanas operāciju veikšanā Tuvajos Austrumos. Tūkstoši organizācijas kaujinieku un instruktoru darbojās reģiona valstīs, ka

Studijā notikumus komentē LTV žurnālists Toms Pastors un Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Aldis Austers. 2020. gada starptautiskās politikas vadmotīvi Par divu tēmu klātbūtni 2020. gada starptautiskās politikas apskatos mēs varam būt gluži droši: tajos būs klātesoša Savienoto Valstu prezidenta vēlēšanu kampaņa un Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības jeb breksits. Pēc skaita 59. ASV prezidenta vēlēšanas notiks 3. novembrī, un ja vien Donalds Tramps nekļūs par pirmo Baltā nama saimnieku vēsturē, kuru no amata atceļ impīčmenta rezultātā, viņš kā Republikāņu partijas kandidāts pretendēs uz pārvēlēšanu otrajam prezidentūras termiņam. Savukārt Demokrātu partijas kandidātu saraksts šīm vēlēšanām ir plašākais pusgadsimta laikā, un tajā joprojām nav iezīmējies viens nepārprotams līderis. Spriežot pēc pašreizējiem aptauju datiem, nopietnākās izredzes cīņā pret Donaldu Trampu varētu būt bijušajam viceprezidentam Džo Baidenam un senatoram Bērnijam Sandersam. Tāpat aptaujas rāda, ka Demokrātu partijai

Studijā notikumus komentē LU pasniedzēja Sigita Struberga,  LU studente Sanija Zeiferte un ārpolitikas eksperts Rinalds Gulbis. Ķīnas ekonomiskās un ģeopolitiskās ietekmes pieaugums Vēl gadu tūkstošu mijā Ķīnas Tautas Republikas iekšzemes kopprodukta kopapjoms bija apmēram deviņas reizes mazāks nekā Savienotajām Valstīm, divas ar pusi reizes mazāks nekā Japānai, mazāks nekā Vācijai, Lielbritānijai un Francijai. Tiesa, jau tobrīd tas ceturtdaļgadsimtu bija pastāvīgi audzis, lielākoties ne mazāk kā par 7–8 % gadā. Šai tendencei turpinoties, Ķīna pašreiz ir kļuvusi par stabili otru lielāko ekonomiku pasaulē aiz ASV. Pēdējā desmitgade iezīmējusi arī totalitārās impērijas ģeopolitisko ambīciju pieaugumu. Ķīna tiek minēta kā vienīgā valsts, kas var nopietni konkurēt ar Savienotajām Valstīm moderno militāro un sakaru tehnoloģiju attīstības ziņā. Ķīnas investīciju un tehnoloģiju eksporta ekspansija vēršas plašumā ne vien Āzijā un Āfrikā, bet nu jau arī Eiropā un Amerikā. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukta ziņā u

Studijā notikumus komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un portāla "Delfi" žurnālists Filips Lastovskis. Normandijas formāta samits Pirmdien Parīzē pie Francijas prezidenta Emanuela Makrona ieradās Vācijas kanclere Angela Merkele, Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Ukrainas līderis Volodimirs Zelenskis. Pēc vairāku gadu pārtraukuma 4 valstu vadītāji tikās Normandijas formāta ietvaros, lai meklētu risinājumu ieilgušajam konfliktam Ukrainas austrumos. Tikšanos pavadīja ukraiņu nepārprotamas norādes savam valsts prezidentam nepiekāpties Krievijas pārmērīgām prasībām. Vairāki tūkstoši pulcējās galvaspilsētas Kijevas ielās gan pirms samita, gan samita laikā, tādējādi sūtot Zelenskim ziņu, ka nepieļaus Ukrainas interešu nodevību. Četrpusējā tikšanās ilga divas stundas, un tajā klāt bija arī Krievijas un Ukrainas enerģētikas nozares amatpersonas. Kā zināms, abu valstu konfliktu pavada strīdi arī saistībā ar dabasgāzes piegādēm un tranzītu. Tomēr pamatā uzmanība bija pievērsta kar

Studijā notikumus komentē Baltijas drošības fonda prezidents, Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Olevs Nikers un Latvijas televīzijas žurnāliste Paula Markusa. Telefonintervijā - politologs Kārlis Daukšts. NATO jubilejas samita proscēnijs un aizkulises NATO valstu vadītāju tikšanās, kas otrdien un trešdien notika Votfordā, Londonas pievārtē, bija jubilejas samits. Nu jau 70 gadus Ziemeļatlantijas aizsardzības organizācija ir spēcīgākā militārā alianse pasaulē, kas nodrošina pirmām kārtā Eiropas demokrātiju aizsardzību pret iespējamiem ārējiem militāriem draudiem. Alianses pastāvēšanas pirmās desmitgades tā veidoja pretsvaru Padomju Savienības un tās satelītu militārajam spēkam, līdz ar to pēc totalitārās superlielvalsts un tās balstītās Varšavas līguma organizācijas sabrukuma NATO Eiropas dalībvalstu vidū iestājās zināma militāri stratēģiskā bezrūpība, kas izpaudās arī dramatiskā militāro budžetu samazināšanā. Faktiski vairums problēmu, kas apēnoja jubilejas svinību spožumu, tā vai citādi ir