Š?s Dienas Ac?m

Pievēršamies Ukrainas vēstures apzināšanai. Šoreiz – padomju periods Ukrainas vēsturē. Saruna ar Ukrainas Zinātņu akadēmijas Ukrainas vēstures institūta pētnieku Genādiju Jefimenko. Sarunas 1. daļa. Pētnieks analizē, kas, viņaprāt, noteica boļševiku uzvaru cīņā par varu Ukrainā pēc Krievijas impērijas sabrukuma, kad nacionālie spēki centās izveido neatkarīgu Ukrainas valsti. Sarunas turpinājums – 6. oktobrī.

1939.gada 1.septembrī ar Nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Divu, trīs nedēļu laikā Polijas valsts beidza pastāvēt, arī tāpēc, ka no austrumiem Polijā iebruka Sarkanā armija. Brīdī, kad Vācija un Padomju savienība sadala savā starpā Poliju, vērojot spēkus, kuras šīs lielvalstis ir mobilizējušas, daudzi jau tobrīd secina, ka ar to nekas nebeigsies, ka Austrumeiropas sadalīšana turpināsies. No Padomju Savienības puses nākamais solis šajā ģeopolitiskajā spēlē ir neuzbrukšanas līgumu uzspiešana trīs Baltijas valstīm. Padomju Savienība rīkojas taktiski, tā nevēršas pie visām trim Baltijas valstīm uzreiz, bet "lauž tās pa vienai". Notikumus analizē vēsturnieki Kārlis Kangeris un Valdis Kuzmins.

Karš, kas uzliesmoja Eiropā 1939.gadā, joprojām iespaido mūsu šodienu. Tomēr mūsdienu eiropieši, kuri lielākoties dzimuši pēc šī mūsdienu vēsturē lielākā un postošākā konflikta, uztver šo karu caur bezkaislīgu faktu un viedokļu prizmu. Raidījums ir mēģinājums nedaudz pietuvināt tā brīža notikumu uztveri mūsdienām, ļaujot ieklausīties balstīs un stāstos, kurus radioviļņi nesa cilvēcei toreiz, 1939.gada septembrī.

Imants Lešinskis – daudzējādā ziņā unikāla personība pagājušā gadsimta Latvijas vēsturē. Augsta ranga PSRS Valsts drošības komitejas izlūkdienesta darbinieks, vēlāk – Apvienoto Nāciju Organizācijas sekretariāta ierēdnis un padomju spiegs Savienotajās Valstīs, bet vairākas desmitgades arī Amerikas Centrālās izlūkošanas pārvaldes savervēts dubultaģents. 5. septembrī uz ekrāniem iznāks Jāka Kilmi un Ginta Grūbes dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs”. Tajā uz Imanta Lešinska personību un likteni raugāmies viņa meitas, tulkotājas un publicistes Ievas LešinskisiGeiberes acīm. 1978. gadā viņam, tobrī Latvijas Universitātes studente, ieradās paviesoties pie tēva Ņojorkā, nenojaušot, ka viņu gaida krasas dzīves pavērsiens. Meitas ierašanās bija gaidītais apstāklis, kas ļāva dubultaģentam Lešinskim pārtraukt kalpību padomju izlūkdienestam un lūgt sev un ģimenei patvērumu Savienotajās Valstīs. Vairākus gadus pēc tam Lešinski - Imants, Ieva un Imanta otrā sieva Rasma ar mainītu identitāti mitinājās Amerikas provin

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas otrā daļa. Ukrainas historiogrāfijā šo vēstures posmu šobrīd pieņemts apzīmēt par "Ukrainas revolūciju". Ciktāl nacionālais valstiskums un spēki, kas to mēģināja izcīnīt, bija tikai daļa no plašāka un ļoti sarežģīta notikumu kompleksa, kas pirms simts gadiem risinājās Ukrainas teritorijā? Ukrainas situācijai bija izšķiroša ietekme uz Krievijas pilsoņkara iznākumu, jo tās teritorijā tika izcīnīta liela daļa nozīmīgo cīņu starp Krievijas boļševiku valdību un tās pretiniekiem – balto krievu kustību un Poliju. Taču 1917.gada pavasarī, kad sabruka Romānovu impērija, šķita, ka tieši Ukraina kļūs par par Krievijas impērijas nekrievu nāciju pašnoteikšanās kustības flagmani. Jau 1917.gada martā Kijevā sanāca Ukrainas centrālā rada – politisko un sabiedrisko organizāciju veidots priekš

Kāpēc Ukrainai pēc Pirmā pasaules kara noslēgumā neizdevās iegūt savu suverēnu valstiskumu tāpat kā Baltijas valstīm? Par norisēm Ukrainā 1917.–1920. gadā saruna ar ukraiņu vēsturnieku vēstures zinātņu kandidātu Andriju Rukasu. Sarunas pirmā daļa. 1917. gadā, kad Pirmā pasaules kara novājināta, sāka brukt Romānovu impērija, tai pakļautās nācijas cita pēc citas apliecināja savas pašnoteikšanās tiesības. Visstraujāk šie procesi risinājās Somijā, kurai jau cara impērijas laikā bija sava nozīmīga autonomija, un Polijā, kurai bija savs patstāvīgs valstiskums un kuru tobrīd jau vairākus gadus bija okupējusi Vācija. Starp pārējām tā dēvētajām Krievijas nacionālajām nomalēm priekšplānā izvirzījās Ukraina. Šķita, ka tieši Kijeva būs tā bāka, kas rādīs ceļu uz pašnoteikšanos pārējām impērijas nekrievu tautām. Tomēr vairākus gadus ilgajā karā, kurā par varu Ukrainā cīnījās visdažādākie spēki, Ukrainas nacionālā valsts zaudēja un vēl uz 70 gadiem palika dažu lolots sapnis. Kāpēc tā notika, kas pietrūka, lai Ukraina īste

Pirms desmit gadiem un šodien. Saruna ar akadēmiķi Jāni Stradiņu pirmoreiz izskanēja ēterā 2009. gada augustā divos pusstundas raidījumos. Šajā raidījumā – tas, kas no šīs sarunas šķiet nozīmīgs un pārdomu vērts joprojām.

1944. gada 20. jūlijs ir iezīmīgs datums Vācijas vēsturē. Šajā dienā nogrand sprādziens Vācijas vadoņa Ādolfa Hitlera galvenajā mītnē. Atentāts pret Hitleru, nebūt ne vienīgais mēģinājums nogalināt vai dabūt prom no varas nacistu vadoni, bet tas, kurš nonāk vistuvāk savai īstenošanai. Saruna par atentāta draudiem Hitleram viņa valdīšanas laikā. Stāsta vēstures profesors Inesis Feldmanis.

1979. gadā notikumi Irāna radīja jauna tipa valsti – Islāma republiku. Kas bija Irānas islāma revolūcija pirms 40 gadiem un kāda ir tā Irāna, kas tās rezultātā radās un joprojām pastāv, stāsta žurnālists un politologs Toms Rātfelders. Notikumi, kas noteica Irānas islāma revolūciju, risinājās ilgākā laikā, tomēr šī revolūcija bija kaut kas diezgan jauns un negaidīts pasaulei. Tā izgāja ārpus tā vispārējā aukstā kara pretstāves rāmja, kurā Amerikas Savienotās valstis un citas Rietumu lielvalstis atradās konfrontācijā ar Padomju Savienību un tās satelītvalstīm, proti, revolūcija, kas gāza Irānas šahu un pārveidoja visu valsts sabiedrību, nebija PSRS inspirēta, lai gan marksistiskais elements tur bija klātesošs. Tā vērsās, pirmām kārtām, pret ASV un citām Rietumu valstīm, bet tā deklarēja arī savu negatīvo nostāju arī pret komismu kā pret ideoloģiju.

Pirms 75 gadiem, 1944.gada vasarā Latvijas teritorija atkal nonāca aktīvas karadarbības zonā. Grandiozs Sarkanās armijas uzbrukums Austrumu frontē sagrāva Vācijas armiju grupu „Centrs” un fronte strauji vēlās rietumu virzienā. Ko tas nozīmēja Latvijai un tobrīd Vācijas bruņoto spēku pusē karojošajām latviešu vienībām. Fragmenti no sarunām, kas pirms pieciem gadiem skanēja ciklā „Satumsums”. Stāsta vēsturnieks Valdis Kuzmins, šobrīd Latvijas Kara akadēmijas pētnieks.

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas otrā daļa. Sarunas pirmajā daļā runāja par to, kā nonāca līdz šim konfliktam, kāda bija tā pirmā fāze, analizējot notikumus līdz brīdim, kad sākas pamiera sarunās, kurās piedalās arī Antantes valstu pārstāvji. Abas puses, no vienas puses tie ir vācbaltiešu landesvēra un Andrieva Niedras valdības locekļi, no otras puses tā ir Igaunijas armija, nespēj vienoties. Landesvēra puse uzstāj, ka Igaunijas armija Latvijā ir okupācijas spēki un tai ir jāatkāpjas līdz Igaunijas etniskajai robežai. Savukārt Igaunijas puses uzstāj, ka tā atrodas Latvijas teritorijā saskaņa ar līgumu, kuru tā slēgusi ar Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdību, kuru tā arī atzīst par leģitīmu Latvijā. Sarunām izjūkot, a

Cēsu kaujas nenoliedzami bija pagrieziena punkts Neatkarības kara vēsturē, pēc kurām radikāli mainījās gan situācija Latvijas pagaidu valdībā, gan Latvijas armijas tālākā izveide. Kā risinājās šis militārais notikums, kādi bija iesaistītie spēki un kādi to mērķi, stāsta vēsturnieks, Latvijas kara muzeja pētnieks Valdis Kuzmins. Sarunas pirmā daļa. Apstākļi, kas noved pie Cēsu kaujām, veidojas vairāku mēnešu laikā, kaujās iesaistās puses, kur šādai militārai sadursmei ir apšaubāms loģiskais pamats, jo līdz tam kā viena, tā otra puse ir karojusi pret kopīgu ienaidnieku, gan vācu landesvērs un dzelzs divīzija Kurzemē cīnījās pret lieliniekiem, gan Igaunijas armija tāpat cīnījās pret lieliniekiem. Bet tas arī bija vienīgais, kas abus spēkus vienoja, kopējais ienaidnieks - Padomju Latvijas armija. Brīdī, kad Padomju Latvijas armija 1919. gada maija beigās pārstāj eksistēt, zūd vienīgais iemesls, kas abas minētās karojošās puses līdz šim vienoja. Cēsu kaujas: iesaistītie spēki un militārie mērķi. 2. daļa  

14.jūnijā, Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, notika konference “Aizvestajiem”, kuru organizēja fonds “Sibīrijas bērni”. Jau trešo gadu šī konference notiek Rīgas pilī ar Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa atbalstu un līdzdalību. Tā ir daļa no piemiņas pasākumu kopuma, ko ik gadu organizē fonds “Sibīrijas bērni”. Nu jau divas desmitgades staļinistiskā režīma upuru likteņi ir dokumentālā kino režisores Dzintras Gekas radošā darba vadmotīvs, un no viņas veikuma izaugusi plaša piemiņas kustība, kuras ikgadējā kulminācija ir konference “Aizvestajiem”. Tās sastāvdaļas ir skolēnu zīmējumu konkurss, represēto atmiņu stāsti un priekšlasījumi, kuru tēma šogad bija vēsturiskā atmiņa. Raidījumā Šīs dienas acīm konferences “Aizvestajiem” priekšlasījumu fragmenti. Ievadā fragments no vēsturnieka un politiķa, 13.Saeimas deputāta Ritvara Jansona uzstāšanās. Latvijas Valsts arhīva darbinieka vēsturnieka Aināra Bambāla uzstāšanās bija veltīta konkrētam piemiņas saglabāšanas projektam, kas aizsācies jau pagāju

1999. gada 11.jūnijs ir datums, kad noslēdzas militārs konflikts, kas tiek dēvēts par Kosovas karu, - konflikts starp militāriem albāņu grupējumiem bijušajā Dienvidslāvijas - Kosovas autonomajā republikā un Serbijas armiju un drošības spēkiem. Konflikts, kurš notiek ar NATO militāro spēku iejaukšanos un tiek pārtraukts, pateicoties Serbijas teritorijas bombardēšanai. Par to, kā izraisījās Kosovas karš, kādi bija tā iemesli, kāda bija tā gaita un rezultāti, kā arī par to, kas Kosovā notiek šodien, raidījumā "Šīs dienas acīm stāsta Vidzemes Augstskolas lektors, Eiropas jautājumu eksperts Jānis Kapustāns.

1919. gada maija nogalē fronte starp pretlielinieciskajiem spēkiem uz rietumiem no Rīgas un toreizējās Padomju Latvijas spēkiem atrodas starp Rīgu un Jelgavu. 22.maijā pretlielinieciskie spēki, kurus komandē vācu ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, sāk uzbrukumu Rīgai un faktiski jau dažu stundu laikā avangards jau sasniedz Rīgas tiltus un līdz tās dienas vakaram Rīga jau ir ieņemta un tā vairs nav Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas galvaspilsēta. Saruna par situāciju maija otrajā pusē ar vēsturnieku Valdi Kuzminu.

1949. gada 23. maijā Eiropas kartē parādījās jauna valsts – Vācijas Federatīvā Republika. Vācijas Federatīvās Republikas jeb kā to dēvēja gan Rietumos, gan Austrumos – Rietumvācija ir nesaraujami saistīta ar situāciju Otrajā pasaules karā sakautajā un uzvarējušo valstu okupētajā Vācijas teritorijā. Kā zināms, Vācija pēc uzvarētāju vienošanās tiek sadalīta četrās okupācijas zonās: Austrumos tā ir padomju zona, vēlākajā Vācijas Federatīvajā Republikā tās ir britu, amerikāņu un franču zonas. Vēl var pieminēt, ka arī Berlīne tāpat tiek sadalīta četrās okupācijas zonās. Sākotnēji, kā zināms, nav plāna, ka izveidosies šādas divas Vācijas daļas. Kā tapa šī valsts, kāda bija tās pastāvēšana, saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu.

1919. gada pavasarī šur un tur Eiropā risinās interesanti notikumi, kam var vilkt zināmas paralēles ar tobrīd Latvijā notiekošo. Proti, tādā valstī kā Ungārija 1919. gada martā izveidojas padomju republika, īsas radikāli kreisi ievirzītu spēku varas epizodes ir vērojamas šur un tur Vācijā. Kādi bija šie notikumi, kas tos izraisīja un ar ko tas beidzās šajās valstīs, raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks Edgars Engīzers.

1969. gada 13. aprīlī Rīgas centrā pie Brīvības pieminekļa apmēram 20 gadus jauns cilvēks atritina plakātu krievu valodā, uz kurā ir rakstīts "Es protestēju pret Čehoslovākijas okupāciju". Viņš ar degvielu piesūcinātā apģērbā, uzrauj sērkociņu un aizdedzinās. Tas ir Rīgā dzimušais un līdz tam arī Rīgā dzīvojošais ebreju students Iļja Ripss. Par viņu un viņa īstenoto protesta akciju saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar Žaņa Lipkes memoriāla direktori Lolitu Tomsoni.

1919. gada 16. aprīlis ir brīdis, kad Latvijā bez tobrīd divām jau pastāvošām valdībām, proti, Stučkas valdības Rīgā un Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības Liepājā, parādās vēl trešā valdība, kura top Ulmaņa valdībai naidīga puča rezultātā. Kad un kurās aprindās radās ideja par to, ka Ulmaņa valdība jāatstumj no varas un ka tas ir jādara tieši šādi – rīkojot puču. Raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieki Gints Apals un Jānis Šiliņš.

1949. gada 25. martā staļinistiskais režīms īstenoja deportāciju no visām trim okupētajām Baltijas valstīm, tobrīd padomju republikām. Šogad kopš šī notikuma aprit 70 gadi.  Padomju varas mērķi, tobrīd veicot šo akciju, ir diezgan skaidri, jo Baltijā joprojām turpinās pretošanās cīņas, nav izdevies izskaust nacionālo partizānu kustību, diez ko neveicas ar kolhozu sistēmas izveidošanu. Vara mēģina attīrīt šo teritoriju no tiem, kuri tai traucē - no tiem, kas atbalsta nacionālos partizānus, vai ir bijuši šīs kustības dalībnieki, vai par to ir aizdomas, vai arī vienkārši pēc tādiem vai citādiem ieskatiem ir, kā toreiz tas tika definēts, sociāli bīstami elementi. Taču kas bija tie, kas lēma par konkrēto cilvēku, konkrēto ģimeņu izsūtīšanu? Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci, Latvijas Okupācijas muzeja darbinieci Leldi Neimani.